Colocation vs mākoņpakalpojumi: ko izvēlēties?

Ražošanas uzņēmumam var būt kritiski svarīga iekārta, kas nedrīkst apstāties pat uz stundu. Savukārt pakalpojumu uzņēmumam galvenais risks var būt nespēja droši nodrošināt attālinātu darbu vai ātri atvērt jaunu filiāli. Tāpēc jautājums “colocation vs mākoņpakalpojumi” nav tikai tehnisks infrastruktūras salīdzinājums. Tas ir lēmums par izmaksu struktūru, datu pieejamību, atbildības sadalījumu un uzņēmuma spēju turpināt darbu incidenta laikā.

Daudziem vidējiem uzņēmumiem nav nepieciešams izvēlēties vienu modeli uz visiem laikiem. Bieži pamatotākais risinājums ir hibrīda vide, kur stabilas un paredzamas slodzes darbojas kolokācijas vidē, bet elastīgi vai īstermiņa resursi tiek izmantoti mākonī. Lai šādu lēmumu pieņemtu pamatoti, vispirms jāizprot, ko katrs modelis uzņēmumam patiesībā nodrošina.

Ko uzņēmums iegūst ar colocation?

Colocation jeb serveru kolokācija nozīmē, ka uzņēmumam piederoša serveru tehnika tiek izvietota profesionālā datu centrā. Datu centra operators nodrošina fizisko vidi - elektroapgādi, dzesēšanu, ugunsdrošību, fizisko piekļuves kontroli, tīkla savienojumus un bieži arī rezerves infrastruktūru. Uzņēmums saglabā īpašumtiesības uz serveriem, kā arī lielāku kontroli pār konfigurāciju, operētājsistēmām un lietojumprogrammām.

Šis modelis ir piemērots situācijām, kurās infrastruktūras slodze ir samērā stabila un resursi ir ilgtermiņā prognozējami. Piemēram, uzņēmums var darbināt ERP sistēmu, ražošanas vadības risinājumu, datubāzi vai specializētu lietojumprogrammu, kurai nepieciešamas konkrētas licences, īpaša aparatūra vai zema aizkave.

Kolokācijas būtiskākā priekšrocība ir kontrole. Uzņēmums var izvēlēties serveru specifikāciju, drošības politikas, rezerves kopiju arhitektūru un atjaunošanas scenārijus atbilstoši savām prasībām. Tas var būt nozīmīgi regulētās nozarēs vai situācijās, kur datu izvietojuma vieta, piekļuves kontrole un auditējamība ir līgumu vai normatīvo prasību jautājums.

Tomēr kontrole nozīmē arī atbildību. Aparatūra ir jāatjauno, jāuzrauga, jālabo un pēc vairākiem gadiem jāaizstāj. Datu centrs rūpējas par telpu un pamatinfrastruktūru, bet ne vienmēr par jūsu servera operētājsistēmu, ievainojamībām, lietotāju piekļuvi vai rezerves kopiju kvalitāti. Ja šie pienākumi nav skaidri nodoti pārvaldītam IT partnerim, uzņēmums var iegūt labi izvietotu, bet nepietiekami pārraudzītu infrastruktūru.

Kā mākoņpakalpojumi maina infrastruktūras modeli?

Mākoņpakalpojumi ļauj izmantot skaitļošanas jaudu, datu glabātuves, rezerves kopijas, platformas un programmatūru kā pakalpojumu. Tā vietā, lai iegādātos un uzturētu fiziskus serverus, uzņēmums maksā par izmantotajiem resursiem vai izvēlēto pakalpojuma līmeni.

Mākonis ir īpaši vērtīgs, ja uzņēmuma vajadzības strauji mainās. Jaunam projektam var būt nepieciešami papildu resursi dažu dienu vai pat stundu laikā. Sezonāls e-komercijas pieprasījums, attālinātas komandas pieaugums, jaunas sistēmas testēšana vai uzņēmuma paplašināšanās citā valstī ir situācijas, kurās mākoņa elastība samazina ieviešanas laiku un sākotnējo kapitālieguldījumu.

Svarīgi nošķirt infrastruktūras pieejamību no konkrētās sistēmas darbspējas. Mākoņpakalpojumu sniedzējs var nodrošināt ļoti augstu datu centra un platformas pieejamību, taču uzņēmumam joprojām jāatbild par savu datu klasifikāciju, lietotāju tiesībām, konfigurāciju, lietojumprogrammu drošību un atjaunošanas procedūrām. Nepareizi iestatīta piekļuve vai nepārbaudītas rezerves kopijas rada risku arī tad, ja izmantota augstas klases mākoņa platforma.

Mākoņa izmaksas var būt pievilcīgas sākumā, jo nav jāiegādājas serveri un nav jāgaida piegādes. Taču ilgtermiņā izmaksas jāvērtē rūpīgi. Datu pārsūtīšana, pastāvīgi ieslēgti virtuālie serveri, papildu drošības pakalpojumi, dublētas vides un licences var būtiski palielināt ikmēneša rēķinu. Īpaši tas attiecas uz vidēm, kurās resursu patēriņš ir nemainīgs vairākus gadus.

Colocation vs mākoņpakalpojumi: salīdzinājums vadībai

Izvērtējot colocation vs mākoņpakalpojumi, vadībai nav jāizvēlas tehnoloģija pēc tās popularitātes. Jāizvēlas modelis, kas vislabāk atbalsta konkrētu biznesa risku un darbības mērķi.

Kolokācija bieži nodrošina labāku izmaksu paredzamību, ja infrastruktūra ir stabila, intensīvi izmantota un plānota vairākiem gadiem. Sākotnējais ieguldījums ir lielāks, jo jāiegādājas aparatūra, taču pēc tam izmaksas parasti ir vieglāk plānot. Mākoņpakalpojumi savukārt samazina sākotnējo ieguldījumu un paātrina ieviešanu, bet prasa disciplinētu izmantošanas un izmaksu kontroli.

Drošības jautājumā neviens modelis nav automātiski pārāks. Profesionāls datu centrs var nodrošināt ļoti augstu fizisko aizsardzību, savukārt lieli mākoņpakalpojumu sniedzēji iegulda ievērojamus resursus platformas drošībā. Praksē izšķiroša ir uzņēmuma konfigurācija: daudzfaktoru autentifikācija, piekļuves tiesību pārvaldība, žurnālu uzraudzība, regulāra ievainojamību novēršana un pārbaudāmas rezerves kopijas.

Mērogojamībā mākonim parasti ir priekšrocība. Ja kapacitāte ir jāpavairo ātri vai pieprasījums ir svārstīgs, resursus var palielināt bez jaunas aparatūras iegādes. Kolokācijas vidē mērogošana prasa plānošanu, pasūtījumus un fizisku uzstādīšanu. Taču tas nav trūkums, ja uzņēmuma slodze ir labi zināma un izmaiņas ir pakāpeniskas.

Arī incidentu atjaunošana jāvērtē atsevišķi. Otrs serveris tajā pašā datu centrā nav pilnvērtīgs katastrofu atkopšanas plāns. Tāpat arī datu glabāšana mākonī nav garantija, ka sistēmu varēs atjaunot noteiktajā laikā. Jādefinē divi biznesa rādītāji: cik ilgu dīkstāvi uzņēmums var pieļaut un cik daudz datu tas drīkst zaudēt. Tikai tad var izvēlēties atbilstošu rezerves kopiju, replikācijas un atjaunošanas arhitektūru.

Kad hibrīda modelis ir pamatotākais?

Hibrīda pieeja apvieno kolokācijas kontroli ar mākoņa elastību. Piemēram, uzņēmums var uzturēt galveno biznesa sistēmu kolokācijā, bet rezerves kopijas glabāt atsevišķā mākoņa vidē. Tas samazina risku, ka viena fiziska lokācija kļūst par vienīgo atjaunošanas punktu.

Citā scenārijā datubāze un sistēmas ar prognozējamu slodzi darbojas uz uzņēmumam paredzētas aparatūras, bet dokumentu sadarbība, e-pasts, attālināto lietotāju piekļuve un analītikas jauda tiek izmantota kā mākoņpakalpojums. Šāda pieeja ļauj neveidot dārgu infrastruktūru tikai īslaicīgiem vai mainīgiem pieprasījumiem.

Hibrīda vide nav kompromiss tikai kompromisa dēļ. Tā ir apzināta arhitektūras izvēle, ja dažādām sistēmām ir atšķirīgas prasības. Lai tā nekļūtu par grūti pārvaldāmu vidi, nepieciešama vienota piekļuves pārvaldība, skaidri atbildības līmeņi, dokumentēta tīkla arhitektūra un regulāri atjaunošanas testi.

Jautājumi pirms lēmuma pieņemšanas

Pirms izvēlēties infrastruktūras modeli, vadībai kopā ar IT atbildīgo jāspēj skaidri atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Kādas sistēmas rada lielāko dīkstāves risku? Kāds būs resursu patēriņš nākamajos trīs līdz piecos gados? Vai ir prasības par datu atrašanās vietu, auditu vai klientu līgumiem? Cik ātri sistēmai jāatjaunojas pēc incidenta, un vai šī spēja ir reāli pārbaudīta?

Vērtīgi ir arī aprēķināt pilno īpašumtiesību cenu, ne tikai ikmēneša rēķinu vai servera iegādes cenu. Tajā jāiekļauj licences, uzturēšana, kiberdrošība, rezerves kopijas, interneta savienojumi, aparatūras nomaiņa, speciālistu laiks un potenciālās dīkstāves izmaksas. Tieši šeit bieži atklājas, ka lētākais šķietamais risinājums nav ekonomiskākais risinājums uzņēmuma darbībai.

KSK IT praksē infrastruktūras izvēle sākas nevis ar konkrēta piegādātāja piedāvājumu, bet ar sistēmu kritiskuma, risku un atjaunošanas prasību izvērtējumu. Šāda pieeja palīdz sasaistīt tehnisko arhitektūru ar vadības prioritātēm un budžeta disciplīnu.

Pareizā izvēle būs tā, kuru uzņēmums spēj ne tikai iegādāties, bet arī ilgtermiņā droši pārvaldīt, uzraudzīt un atjaunot. Ja šodien nav pārliecības par to, kas notiktu pēc servera atteices, izspiedējvīrusa vai interneta savienojuma pārtraukuma, pirmais solis nav steigā pārcelt visu uz mākoni vai datu centru. Pirmais solis ir skaidri definēt nepārtrauktības prasības un pārbaudīt, vai esošā vide tās patiešām izpilda.